Vafeļu sirdis

Grāmata par divu labāko draugu, jūtīgā un uzticamā zēna Trilles un pārdrošās, temperamentīgās meitenes Lēnas gaitām viena notikumiem bagāta gada garumā, no vieniem vasaras saulgriežiem līdz nākamajiem. Abi bērni ir deviņus gadus veci. Autore prot radīt brīnišķīgu bērnības pasauli, kurā dzīvot ir ārkārtīgi interesanti, lai arī ne vienmēr viegli, kur bezrūpīgs prieks mijas ar smagām skumjām, kur bērniem ir ļauts vienkārši būt un dzīvot, pētīt un atklāt, riskēt, vilties un uzvarēt, un augt.

Bērni izspēlē pirātu uzbrukumu un Otro pasaules karu, iejūtas ielu muzikantu ādā, mēģina savākt dzīvniekus tēvoča kuterī kā Noasa šķirstā, iekārto pansionātu vecam zirgam, dodas bīstamos braucienos vectēva mopēda kastē, kāpj kalnos, lai dzītu aitas mājās no ganībām. Reizēm kaut kas noiet gaužām greizi. Trilles tētis kļūst pavisam liels un sarkans, kad saniknojas: „Nekad vairs tā nedarīsim, to vien dzirdu! Jūs ar Lēnu tāpat nekad nedarāt otrreiz vienu un to pašu. Jūs tikai izdomājat jaunas trakulības!” Bet Lēna iebilst: „Es neesmu traka. Man tikai patīk, ja viss kust uz priekšu.”

Vectēvs vai vectante vienmēr mīļi un saprotoši palīdz bērniem visu nokārtot. Taču gadās arī kaut kas tāds, kur palīdzēt neviens nevar – piemēram, vectantes nāve. Kurš tagad ceps vafeļu sirdis, samīļos un mierinās? Turklāt Lēnai nav tēta, lai gan viņa mēģina to sameklēt, izliekot sludinājumu. Un Trille, kas vienmēr gatavs Lēnai palīdzēt, nemaz nezina, vai viņš ir Lēnas labākais draugs. Un ko Trillem darīt, ja viņa labākais draugs pēkšņi pārceļas dzīvot citur, tālu projām? Stāstā mijas skarbums un mīļums, tā beigas ir labas un cerību pilnas.

Marijas Parras (Maria Parr) sarakstīto un Bū Geustas ilustrēto grāmatu “Vafeļu sirdis” (Vaffelhjarte) no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone.